Latviešu English

Cāļa faniem jāiet citur


Žurnāls IR
Žurnāls IR, Sanita Jemberga, 2010.07.14

Sākusi kā privātskolotāja, Dace Ziemele Orff mūzikas studijā tagad ik mēnesi māca gandrīz pustūkstoti bērnu. Krīze tai metusi loku.

Pirms 20 gadiem, kad Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA) tikko beigusī pianiste Dace Ziemele kopā ar ģimeni bija devusies vīra studiju un darba braucienā uz Kanādu, viņš mudināja: kamēr gadu vecais mazulis guļ, ej ar viņu uz bibliotēku, lasi, domā, kas būsi! Dacei, kuras ģimenē ir klavierskolotāju tradīcijas (skolotāja ir arī mamma), teiktais bijis kā uguns pakulās - pierādīšu, ka varu nodarboties ar to, ko protu.

«Mana vērtība bija mana klasiskā krievu pianisma skola, mūzikas literatūras un teorijas zināšanas: viss, ko mums Mūzikas akadēmijā milzīgā apjomā par velti mācīja,» viņa saka, dzerot kafiju mājīgajā Orff studijā, daudziem vecākiem zināmajā rozā mājā pie Akmens tilta, uz kurieni katru nedēļu ceļu mēro ap pustūkstotis bērnu ne tikai no Rīgas, bet arī Bauskas, Ķekavas, Iecavas un citām tuvējām pilsētiņām. «Ar to varēju dzīvot un spīdēt, jo ar mūsu līmeni studentiem, kas var atļauties mācīties mūziku tikai pusstundu nedēļā, mēs esam kaut kas.»

Dace ir brīnišķīgs piemērs, kā ārzemēs iegūtās zināšanas likt lietā, atgriežoties Latvijā. Savukārt Orff ir veiksme, jo pierāda, ka, koncentrējoties uz sirdslietu un meklējot radošu pieeju, iespējams izveidot arī finansiāli stabilu modeli. Pie SIA Orff pirms trim gadiem izauga biedrība, kuras biedri ir visi vecāki, kuru bērni mācās studijā. Viss, kas paliek pāri pēc algu izmaksas četriem pedagogiem un diviem asistentiem, tiek ieguldīts instrumentu iegādē, pedagogu tālākizglītībā un telpu labiekārtošanā.

Ārzemju mācības
Pirms aizbraukšanas uz Kanādu pastrādājusi bērnu mūzikas skolā, Dace saprata, ka tajā vairs neatgriezīsies. «Klavieru privātstundas Kanādā veidoja saprašanu, kā te pēc kāda laika būs, jo tas, ka valsts nevarēs uzturēt tik daudz mūzikas skolu, mēģināt visus mācīt profesionāli, ir skaidrs. Mums nav nepieciešams tik daudz profesionālu mūziķu, cik tiek sagatavots,» viņa saka, stāstot, kā radusies ideja par jauna tipa mūzikas privātskološanu. «Mūzikas skolas procesā neiedod ne improvizācijas mācību, ne spēli pēc dzirdes, ne citas lietas, kas ir noderīgas mūzikas mīļotājam.»

Orff nosaukums cēlies no vācu komponista Karla Orfa vārda, kuru vairāk pazīst pēc populārā skaņdarba Carmina Burana. Speciālisti zina, ka, būdams skolas līdzdibinātājs Minhenē un strādājot ar bērniem, Orfs radīja īpašu mācību metodi. Klasiski bērniem mūziku māca solfedžo, precīzi dziedot vai spēlējot pēc notīm ar precīziem intervāliem, bet Orfa metodē bērnam jātiek līdz priekšnesumam caur izjūtām - lai viņš vispirms piedzīvotu emocijas un tas atraisītu muzikalitāti. «Kad viņu sāk interesēt, ko ir izdarījis, tad sākam stāstīt teoriju. Tas ir kā sasniegt rezultātu no otras puses, jo solfedžo ir ļoti grūts priekšmets.»

Runājam arī par draudiem slēgt mūzikas skolas, padarot tās par maksas pakalpojumu. Dace teic, ka par reformu runāts jau tad, kad viņa mācījās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā un sāka darbu mūzikas skolā, bet tā arī nekas nav darīts. «Budžeta samazinājums ir labs, jo veicina domāšanu,» viņa saka. «Saprotu argumentu - ja nemācīsim kvantumu, netiksim līdz vienam ģēnijam, un ar pusstundu nedēļā neviens tāds neizaugs. No otras puses, nevar sēdēt Vakarbuļļos un nepārtraukti visiem mācīt Bēthovenu.» Saprātīgs modelis, pēc viņas teiktā, būtu profesionāla klasīte, kurā var iestāties konkursa kārtībā un talantīgākie mācās uz pilnu slodzi, bet pārējie par maksu saņem nevis to, ko viņiem nevajag, bet mūzikas mācību, kas interesē.

Spēlē Led Zeppelin
Ik nedēļu uz grupu mūzikas nodarbībām nāk ap 400 bērnu, sākot no pusgadu veciem ķipariņiem. Vēl 40 individuāli mācās klavieres. Dace nenoliedz, ka, veidojot studiju, apzināti orientējusies uz mazu bērnu vecākiem, jo, pirmkārt, klavierstundās var mācīt tikai vienu cilvēku, bet grupā - daudz vairāk, un, otrkārt, bērna pirmsskolas vecums ir laiks, kurā vecāki ir gatavi viņa attīstībā ieguldīt ļoti daudz. «Gandrīz tā, it kā līdz skolai gribētu saraut, tad noslaucīt pieri - fū, jūs māciet tālāk,» viņa labsirdīgi pasmejas.

«Ir dažādas domas, vai vajag tik mazu bērnu vest un nodarbināt, bet, ja māmiņa negrib būt mājās viena ar savām problēmām un vēlas satikties ar citiem līdzīgiem, noteikti to atbalstu. Turklāt mūzikā visātrāk redz emocionālo inteliģenci, jo tik mazs bērniņš vēl nepēta grāmatiņu vai neskaita kauliņus, bet mūzikā viņš uztver melodiju un atkārto darbības.»

Vecākiem, kuru sapnis ir redzēt savu bērnu dziedam konkursā Cālis, Orff neesot īstā vieta. «Mēs filozofiski esam pret viena bērna eksponēšanu, saģērbšanu un grozīšanu popmūzikas pavadībā uz skatuves. Domāju, reti kuram tas pašam vajadzīgs. Varbūt kāds ir piedzimis ar zvaigznes sindromu, bet vairāk tā lieta ir mammai galvā,» saka Dace. «Vecāki, kas ir saprotoši domājoši, bērnam novēl izziņas procesu, fantāziju pasauli, abstrakto jušanu un saprašanu, nevis apziņu, ka mans bērns četru gadu vecumā spēlē sol mažora gammu uz priekšu un atpakaļ.»

Dace nav gribējusi atteikties no klavierspēles, bet mācīt citādi - gan vēlos iesācējus, gan pēc citas metodes, nespiežot spēlēt vienīgi etīdes vai klasiskos, smagos komponistus - Bahu, Bēthovenu. «Zinu vienu vīru, kam tā vietā piedāvāja Bella Bartoka Mikrokosmosu, kas ir tie paši vēži,» viņa jau smejas no sirds. (Bartoks, kurš tiek uzskatīts par vienu no etnomuzikoloģijas pamatlicējiem, nav «vieglāks» komponists kā citi klasiķi.) «Es mēģināju iedomāties, kā apvienot to klasisko raudzi, kuras zināšanas man ir, paejot solīti pretī cilvēkam un mācot citādi. Man ļoti cilvēcīga liekas amerikāņu un kanādiešu dzīves uztvere, ka mācīties var sākt jebko jebkurā vecumā. 40 gadu vecumā nemācīsies par balerīnu, bet, mācoties mūziku, būsi atvērtāks, laimīgāks cilvēks.» Tīnītes nāk un spēlē Led Zeppelin, puikas komponē ar datoriem un spēlē sintezatorus, un pa vidu uzzina, kas ir Bahs vai Hendelis. Nāk arī pieaugušie, kas «riktīgi aizraujas un sāk spēlēt pa īstam».

Aug stabili un apdomīgi
Daces sapnis ir māja, kurā muzicē visu vecuma grupu cilvēki, sākot no bēbīšiem un beidzot ar senioriem. Orff studija augusi pakāpeniski: sākumā Dace mācīja viena, tad pierunāja Ellu Umbleju. Gandrīz septiņus gadus strādāja divatā, tad saprata, ka vairs netiek galā, un meklēja vēl divas mūzikas skolotājas. Tas nav bijis viegli, jo gan pašām bijis skaidrs priekšstats, kādām ir jābūt ideālajam darbiniekam, gan vajadzējis mācīt metodes zināšanās.

Pirms trim gadiem Orff pārtapa par biedrību, jo tā ir forma, kādā šīs zināšanas nodod pasaulē (Igaunijā biedrība ir Mūzikas biedrības sastāvā, Somijā darbojas pie mūzikas augstskolas). Latvijas Mūzikas akadēmijā par Orfa metodi ir zināms, bet studentiem nav, kur to praktiski mācīties.

Tādēļ Orff sāka rīkot seminārus, uz kuriem aicināja Igaunijas un Krievijas speciālistus, un mācīja galvenokārt pirmsskolas pedagogus. Arī paši regulāri brauc mācīties, veido mācību materiālus. Orfa mācībā būtiska ir dzimtā valoda, tiek izmantota folklora, tāpēc starp mācāmajiem ir maz krievu bērnu, lai gan no biznesa viedokļa tā būtu liela grupa. «Mēs esam par to domājuši, bet ir vajadzīgs pedagogs, jo mēs pašas to nevaram,» saka Dace. «Pie mums savus bērnus ved tā modernā grupa, kas grib asimilēties, kas sūta latviešu bērnudārzos. Ja tā nav, bērns pietiekami ilgi neuzturas valodas vidē un viņam nodarbība aiziet garām. Mēs esam novērojuši, ka krievu bērniņi ir ātrāki, spilgtāki, daudzās situācijās nepacietīgāki.»

Dace stāsta, ka parastais klients ir vidusmēra latviešu vidusslānis» un studija krīzi nav pieredzējusi - audzēkņu skaits katru gadu aug. Mainoties vienīgi prasības, jo Orff kavētu nodarbību var «atstrādāt» citā dienā. Agrāk to izmantoja daudz mazāk vecāku. Par 45-60 minūtes garām iknedēļas nodarbībām vecāki mēnesī maksā Ls 15-17.

Orfa metodē ir specifiskas prasības gan telpām, kur nodarbības notiek - grīdai jābūt siltai, tīrai, dabiskai, lai var skriet ar basām kājām un neslīd -, gan instrumentiem, kas ir vidējais starp rotaļlietu un profesionālu mūzikas instrumentu, piemēram, alta vai basa rožkoka ksilofons. Var noorganizēt divgadnieku orķestri, kurā katrs mazais var sajusties kā Gidons Krēmers un septiņu gadu vecumā sākt spēlēt partitūras. Taču instrumenti ir ļoti dārgi. «Tādēļ neviena valsts skola tos nekad nevarēs atļauties, tas diemžēl nav sasniedzams, ja vien neatnāk kāds Sorosa onkulis vai cits onkulis, kas ir gatavs to finansēt,» saka Dace.

Orff nevarot iedomāties sevi strādājam kā franšīzes devējiem, pašiem neesot klāt ilgstošu laika posmu un nemācot pedagogus. Taču desmit gadu laikā ir izdevies palīdzēt atvērt pirmsskolu Jāzepa Mediņa mūzikas skolā, Bolderājas mūzikas un mākslas skolā, Juglas mūzikas skolā, Rīgas 4.mūzikas skolā un Baldonē, kurās bērniem mūziku māca pēc Orfa metodes. «Savā ziņā franšīze ir, tikai mēs no tā netaisām biznesu.»

Jāatdod cilvēkiem atpakaļ
Dace teic, ka mūzika ir kā iekšējā sirdsbalss, ko arī sacījusi vīram, kas neticējis, ka viņa ar pianista diplomu varēs nopelnīt maizi Kanādā vai Latvijā. «Ja tu dari tā, ka nevari citādi, ja jūti, ka tā ir tava komforta zona un dzīves piepildījums, pats esi izspēlējies un bērni laimīgi - ko vēl?» Tā arī esot viena no biznesa mācībām (kaut gan Dace studiju par biznesu nesauc) - būt pareizajā vietā un profesijā, lai darbu darītu ar prieku. Ja jūti rutīnu, jāņem dzejoļu grāmata un jādomā, ko darīt. Otrs princips esot visu atdot atpakaļ, lai bērnu vecāki redz, ka kļūst labāk. Piemēram, sākumā Orff bija tik maz vietas, ka nebija pārģērbšanās telpu un divas grupas nevarēja samainīties. Tagad ir liela telpa ar galda spēlēm, ūdens trauku, pakaramajiem, žurnālu krājumu vecākiem. Un tā pamazītēm uz priekšu līdz sapnim par māju, kurā dzīvo visu paaudžu mūzika. «Manās acīs tā ir alternatīva valsts skolai, kur ir daudz instrumentu, kur bērns sāk ar Orfa metodiku, tad nāk seniori. Cilvēks var kaut ko darīt visu mūžu, un mums ir liela, skaista māja.»

3 biznesa principi
1. Pašam nezaudēt interesi par to, ko dari
2. Attīstīties pa solim un nopelnīto ieguldīt, lai dalībnieki redz uzlabojumus
3. Ikdienas steigā neaizmirst, kāds ir sapnis, galamērķis



Lasiet oriģinālo rakstu Žurnāla IR arhīvā: http://www.ir.lv/2010/7/14/cala-faniem-jaiet-citur

 

© Orff mūzikas studija, Kuģu iela 11, 204, 2st., Rīga LV-1048, tālr:26516010, email: studija@orff.lv